photos Elza Elmane 2019
PAR laimU
Laima Piliņa dzimusi Latvijā un mācījusies Bauskas Mākslas Skolā. Pēc Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas absolvēšanas viņa pārcēlās uz Lielbritāniju, lai Oksfordas Brūkas universitātē studētu Mākslas un Dizaina sagatavošanas kursu (2009).
2013. gadā viņa ieguva bakalaura grādu Mūsdienu Amatniecībā Falmutas Universitātē (Lielbritānijā), kur guva pieredzi darbā ar keramiku, koku, metālu un stiklu. Studiju laikā tapa gan jauktu mediju kinētiskas instalācijas , gan gaismas objektu dizains, gan keramikas objekti.
Viņa meklēja veidu, kā mākslu iekļaut ikdienas dzīvē, un nolēma pievērsties keramikai. Erasmus Apmaiņas prakses laikā kļuva par mācekli pie keramikas meistares Ingrīdas Žagatas (studija Cepļi) (2012). Kopš tā laika viņas galvenā aizraušanās ir keramika.
2013. gadā viņa saņēma ELFLA finansējumu un Rundālē, Bauskas rajonā izveidoja savu keramikas studiju.
2018. gadā tapa jaunā studijas ēka un LOFT bēniņi, lai pielāgotos augošajam biznesam un nodrošinātu izmitināšanu keramikas studentiem, kā arī lai nodrošinātu radošās keramikas darbnīcas gan vietējai, gan starptautiskai auditorijai.
Pēc studijām Lielbritānijā, esmu atgriezusies bērnības mājās Rundāles novada laukos, lai izveidotu atvērto keramikas darbnīcu. Laikā, kad visapkārt valda masu produkcija, esmu nolēmusi dot savu artavu, lai censtos izdaiļot cilvēku ikdienu ar tik ierastām mūsu dzīves sastāvaļām kā traukiem. Ticu, ka lietām mums visapkārt jābūt skaistām, ērtām un cilvēka roku taisītām. Ir skaisti pielikt gleznu pie sienas, bet tikpat svarīgi ir iekļaut skaistumu savos ikdienas rituālos un padarīt katru ēdienreizi par svētkiem. Taisu gan Latvijas māla traukus, kurus apdedzinu tradicionālajā svēpētajā malkas ceplī, gan porcelāna un akmensmasas traukus. Darbi ir virpoti uz podnieka virpas, tādējādi katrs ir unikāls, un iespējamas visdažādākās formas un funkcijas- sākot no bļodām un krūzēm līdz pat vīna glāzēm, citronspiediedēm un tējkannām.
Video by Igor Trepeshchenok
DARBA FILOZOFIJA
KONCEPTS
Ko tādu rokām darināti funkcionāli trauki ienes mūsu dzīvē, ko rūpnieciski ražota bļodiņa nevar? Šis jautājums iedur pašā kapitālisma sabiedrības sirdī, kurā ērtība un uniformitāte ir pašmērķi. Ātrās ēdināšanas kultūra pieprasa arī ātros traukus. Mājās gatavota maltīte joprojām tiek uztverta kā vislabākā un dziedinošākā pārtika gan mūsu ķermenim, gan garam. Vai mājās gatavotam traukam nav tāds pats potenciāls? Objekti mūsu dzīvē un ikdienā manifestē mūsu vērtību sistēmu- kā pilntiesīgi patērētāju sabiedrības locekļi- pērkam lēti un daudz (arī keramiku), bet pēcgaršas nav un paliekam izsalkuši. Es domāju mums ir viegli būt vienaldzīgiem pret masu ražotiem priekšmetiem dēļ to bezpersoniskās izcelsmes, vieglās aizvietojamības un pieejamības. Principā masu ražotas lietas ir preces un kā tādas simbolizē pilnīgi pretējas vērtības kā amatnieku darbs. Amatniecība nosaka diez gan konkrētu dzīvesveidu, kas iemieso tādas īpašības kā autentiskums un integritāte, un kā tāda tā simboliski pretojas pastāvošajai patērētāju ātrajai kultūrai.
Tas, kas padara keramiku unikālu ir tās īpašā eksistences telpa starp mākslu un dzīvi. Mūsdienu keramika nav vērsta tikai uz funkciju vai tikai kā indivīda mākslinieciska izpausme. Filips Ravsons norāda, ka pats fakts, ka keramika ir pieejama plašai publikai sakarā ar tās tiešo saistību ar mūsu ikdienas rituāliem, agrāk diskvalificēja to no mākslas pasaules, bet, iespējams, tieši šo pieejamības faktoru varam izcelt kā nozīmīgu estētisku apsvērumu keramikas spējā komunicēt ar plašāku auditoriju.
Edmunds de Vāls teicis: “Handmade tableware objects are like the Trojan Horse. Making tableware is a way of smuggling ‘dangerous’ objects into people’s lives without them noticing. They seem initially as unthreatening, familiar objects which one can get close to, hold and handle, yet they are dangerous because they can affect people and change them in ways they are unaware of and cannot control.” Šī keramikas “bīstamība” rodas tieši kognitīvā, intelektuālā un emocionālā līmenī - mums domājot un apcerot šādus objektus, nevis tikai ierobežojot viņu fukciju uz tīri utilitāru.
Daniels Rhode rakstīja, ka keramikai šķiet piemīt vērtība, kas pārsniedz tikai funkcionalitātes un skaistuma summu. Tur, līdzīgi kā citās amatniecības tradīcijās, rodama saikne ar vissenākajām tradīcijām un kultūrām- cilvēces pamatiem, saknēm. Keramika ir viszinātniskākā no mākslas formām, un tajā pašā laikā arī saistīta ar vienu no universālajām cilvēces pieredzēm. Podnieki ir daļa no šī nepārtrauktās tradīcijas procesa un cilvēces meklējumiem pēc lietderības, patiesības un skaistuma.
Lai gan mūsdienās plašākās publikas izpratne par amatniecību joprojām balstās definīcijā, ka tās ir pratiskas zināšanas noderīgu objektu “ražošanai”, daudzu meistaru darba fokuss ir mainījies no strikti utilitāra uz emocionālu, psiholoģisku, intelektuālu un garīgu nepieciešamību risināšanu. Arī mūsdienu keramikas mākslinieki turpina 20.gs mierpilno pretošanos modernizācijai, standartizācijai, pārprodukcijai, mehanizācijai, masu mārketingam un citiem “progresiem”, kas apspiež cilvēka garu. Principā tas, ko varam sagaidīt no labas keramikas ir līdzīgs tam, ko varam sagaidīt no cilvēka- siltumu, dzīvīgumu, sirsnīgumu, patiesumu.
